Radio Maz? Las?tava

Kad pandēmija apstādināja laiku un neiespējami kļuva gan koncerti, gan mēģinājumi, mūziķiem bija jāturpina dzīvot. Rīgā dzimušais vijolnieks Gidons Krēmers, kurš tikko nosvinēja savus 75 gadus, bet viņa radītais kamerorķestris "Kremerata Baltica" - 25 gadus, šo laiku ierakstīja vārdos. Pats viņš tās nosauca par "Kovidlaika lauskām", bet grāmatas apveidu tās ieguva kā Gidona Krēmera "(ne)spārnotas domas". Gidons Krēmers visu mūžu vēlējies dalīties ar skaņām un vārdiem, bet aktīvas koncertēšanas laikā rakstīt praktiski neizdodoties. Krēmers visbiežāk domā angliski un krieviski, tāpēc tā arī pierakstījis šīs "lauskas", bet viņš joprojām labi runā arī latviešu valodā, par ko varēja pārliecināties grāmatas atvēršanā. Radio mazajā lasītavā Gidona Krēmera "(ne)spārnotās domas" lasa abi tulkotāji - Eduards Liniņš un Gundars Āboliņš, bet Gidons Krēmers piebilst: "Vien spēlējot es jūtos kā mājās." Grāmata izdota izdevniecībā "Aminori". Raidījumu atbalsta:

"Leģendārās dāņu rakstnieces Suzannes Bregeres ģimenes sāga "Nefrīta kaķis" Ingas Mežaraupes izcilā tulkojumā beidzot sasniegusi Latviju. Paaudžu ceļojums cilvēcisko kaislību vēstures jūrā uzbango ar jaunu spēku. No Dānijas un Rīgas, cauri diviem pasaules kariem, tas aizved mūs tālu pasaule – Indijā, Afganistānā, Amerikā. Suzannei Bregerei tā ir cilvēkvalstu dzīves ģeogrāfija, kurā mežonīgi kalni mijas ar līdzenumiem, spoži saullēkti ar tumšiem norietiem, paisumu ar bēgumiem. Pirms dažiem gadiem rakstniece atbrauca uz Latviju, uzjundot augstas raudzes literatūras klātbūtnes sajūtu. Tagad tā iemājo mūsu valodā – pasaules slavenā grāmata bez noilguma – "Nefrīta kaķis". Sekojot šim Noras Ikstenas ieteikumam, sarunājamies ar tulkotāju Ingu Mežaraupi un lasām Suzannes Bregeres dzimtas sāgu ''Nefrīta kaķis". Izdevusi "Zvaigzne ABC''. 

Osvalds Zebris mēģina uzminēt prozaiķa, dzejnieka un mākslinieka Gunara Anatolija Janovska noslēpumu, kas liek cilvēkam sākt rakstīt jau ļoti nobriedušā vecumā un tad darīt to negausīgi līdz mūža galam. Būtiska nozīme romāna tapšanā ir Gunara Janovska un Anšlava Eglīša sarakstei. "Gunars Janovskis ir manu vecvecāku laika cilvēks. Viņa teksti ir gandrīz zudušās, nokautās Latvijas pieminēšana. Rakstīti cerībā, ka brīnums notiks un ka viņa atkal elpos. Nozīmīgākais Gunara Janovska devums ir vēsturisko notikumu atgādinājums, kas nevis vispārina, bet konkrēti un tieši parāda, kā idejas un ideoloģijas (un to apmātie nesēji) samin cilvēku dzīves", tā raksta Osvalds Zebris ceļavārdos romānam par Gunaru Janovski "Mežakaija". Osvalda Zebra "Mežakaija" iznāk latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projektā ''Es esmu...". Izdevusi  "Dienas Grāmata". 

Šoreiz Radio mazajā lasītavā Gundars Āboliņš tiekas ar Ritu Trenci – aktiera Imanta Skrastiņa dzīvesbiedri, ar kuras ziņu klajā laistas Imanta Skrastiņa dienasgrāmatas „Mani dienas krikumi”. Tas ir laiks no 2003. līdz 2006. gadam, kad Imants Skrastiņš bija Nacionālās radio un televīzijas padomes loceklis, bet latviešu teātra vēsturē viņš, protams, būs un paliks Dzejnieks Jaunatnes teātra izrādē „Spēlē, Spēlmani!”, bet vēl plašākai publikai –aktieris, kurš izpildīja Raimonda Paula dziesmu ar Vizmas Belševicas dzeju „Kamolā tinēja”. Laikā no 2003. līdz 2012. gadam aktieris Imants Skrastiņš savu ikdienu un pārdomas fiksēja dienasgrāmatās, tagad apgādā „Jumava” izdoti viņa rakstītie un viņa sievas Ritas Trences sakopotie dienas­grā­matas ieraksti, kas aptver četrus Imanta Skrastiņa dzīves gadus — laika posmu no 2003. līdz 2006. gadam.   Raidījumu atbalsta:

„Paldies Tev, Ādolf Hitler, ka padarīji mani par to, kas es esmu, par visām auglīgajām stundām, ko pavadīju tavā plaukstā, par visām nenovērtējamām mācībām, ko es esmu apguvis, pateicoties tavai gudrībai, par visiem traģiskajiem brīžiem, kad karājos starp dzīvību un nāvi.” Šie mākslinieka un rakstnieka Borisa Lurjes vārdi lasāmi uz grāmatas „Boriss Lurje. Rīgā” vāka. Ar mākslinieka un  rakstnieka Borisa Lurjes vārdu pirmoreiz iepazināmies 2019. gadā, kad mākslas muzejā Rīgas Birža notika Lurjes un „No art” izstāde no Ņujorkas. Ebreju mākslinieks, pārdzīvojot ieslodzījumu geto, Rumbulā zaudējot māti, māsu un jaunības mīlestību, Rīgā atgriežas tikai 1975. gadā kā tūrists. Un tad viņš arī sāk rakstīt. Izdevums „Boriss Lurje. Rīgā” tapis, Žaņa Lipkes memoriālam sadarbojoties ar Borisa Lurjes mākslas fondu. Ņujorka, Ļeņingrada, Rīga – tās ir trīs pieturvietas mākslinieka un rakstnieka Borisa Lurjes atmiņās, kuras Gundars Āboliņš lasa Radio mazajā lasītavā.   Raidījumu atbalsta:

Leona Brieža pirmais romāns „Vilcene un atraitnis” kļuva par notikumu latviešu literatūrā, jo pazinām Leonu Briedi kā dzejnieku, atdzejotāju un literatūrzinātnieku, bet viņa romāns pārsteidza un  atklāja jaunas kvalitātes. Leons Briedis esot teicis, ka viņam ir temati vēl kādiem septiņiem, astoņiem romāniem, taču uzrakstīt viņš paspēja vēl tikai vienu – „Skuķe”. Šis romāns kļuva par iemeslu, lai Latvijas Radio studijā sarunā tiktos Leona Brieža dēls Adrians Briedis-Makovejs un aktieris Gundars Āboliņš. Leona Brieža romānu ‘’Skuķe” izdevusi „Diena Grāmata”’, fragmentus par Jakutiju, karu, Latviju un cilvēkiem lasa Gundars Āboliņš.

Trimdas rakstnieks un pētnieks Andrejs Johansons dēvēts arī par „Stokholmas Misiņu” viņa apjomīgās bibliotēkas dēļ.  No 1953. līdz 1962. gadam viņam iznāca piecas eseju grāmatas, vienu izdeva apgāds „Grāmatu Draugs” ASV, pārējās – izdevniecība „Daugava” Stokholmā, jauniespiedumu esejas piedzīvoja jau Rīgā, bet šo „Neputnā’’ izdoto eseju izlasi sastādījis Andreja dēls Pavils Johansons, kurš ir arī priekšvārda „Taustiņu dunoņa” autors. Fragmentus no Andreja Johansona esejām „Moricsalas kavalieris”,  „Klīstošais holandietis”  un „Splendidais vērotājs” (par Anšlavu Eglīti) lasa Gundars Āboliņš. Stāsta Pāvils Johansons.   Raidījumu atbalsta:

Grāmatas, kurās ir atsauces uz karu, pašlaik uztveram sevišķi emocionāli. Ismaila Kadares romāns „Mirušo armijas ģenerālis” ir par karu, kurš nebeidzas ar oficiāliem līgumiem. Divdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara uz Albāniju dodas ģenerālis, lai tur atrastu karā kritušo savas valsts armijas kareivju pīšļus un pārvestu tos dzimtenē. Viņam līdzi dodas priesteris. Albāņu dzīvais klasiķis Ismails Kadare Latvijā ir praktiski nepazīstams, bet tieši viņa pirmais romāns “Mirušo armijas ģenerālis”, kas pirmo reizi tika izdots 1963. gadā, padarīja viņu par Albānijas vadošo literātu un starptautiski slavenu rakstnieku. Kopš 1990. gada Ismails Kadare dzīvo Francijā, viņš tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta Eiropas rakstniekiem un intelektuāļiem, turklāt saskatot viņa daiļradē universālu balsi pret totalitārismu. Romāns “Mirušo armijas ģenerālis” ir tulkots daudzās valodās un atrodas "Le Monde" 100 gadsimta nozīmīgāko grāmatu vidū. Ismaila Kadares romānu „Mirušo armijas ģenerālis” no albāņu valod

Divās straumēs plūstošais lietuviešu rakstnieces Undīnes Radzevičūtes romāns „Zivis un pūķi” ir par ļoti daudz ko – par 18. gadsimta eiropiešu sapni mainīt pastāvošo kārtību visā pasaulē, par Ķīnu. Par vecās pasaules naidu pret frančiem. Par Austrumiem un Rietumiem. Arī par mūsdienu cilvēku, kas grib aizbēgt uz Ķīnu, kura vairs neeksistē. Un par Austrumiem, kas vienmēr ir kopā ar mums, vienalga, uz kuru pusi mēs skatītos. Arī par vadoņiem un to portretiem. Romānu „Zivis un pūķi”, kas saņēmis arī Eiropas Savienības Literatūras gada balvu (2015.gadā) un atzīts par vienu no pagājušās desmitgades labākajām lietuviešu autoru grāmatām, mēs lasījām un ar tulkotāju Daci Meieri sarunājāmies vēl pirms kara. Droši vien tā mēs turpmāk skaitīsim laiku. Undīnes Radzevičūtes romānu „Zivis un pūķi” no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Lasa – Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Šo grāmatu lasot, var dzirdēt profesora Viktora Freiberga balsi. Viņš aprakstījis 31 zīmi jeb kinovalodas kodu 248 filmās. Ir aizraujoši sekot Viktora Freiberga domai un vienlaikus tā ir iespēja arī montēt savu filmu. Radio mazajā lasītavā Gundars Āboliņš seko Viktora domai ceļojumā, gleznā un klusumā, bet fotogrāfe un projekta "Viktora otrā grāmata" vadītāja Agnese Zeltiņa stāsta par iedvesmošanu un profesora iejušanos tēlā. Grāmatas noskaņu kinomūzikas izlasi veidojis Klāss Vāvere, tā klausāma "Spotify" un kolekcijas adrese publicēta grāmatā. Un tikai divi teikumi no Viktora Freiberga rakstītā: "Filmas noslēgums ir tikpat simbolisks: statiska kamera fiksē notikumus tālā plānā, mēs dzirdam šāvienu trokšņus, bet savā iztēlē redzam notikumus, ko režisors mēģina no mums daļēji paslēpt. Taču skatītāja uztverē konstruētās ainas bieži mēdz būt dramatiskākas, traģiskākas un atmiņā paliekošākas, nekā naturālistiski, salīdzinoši tuvā plānā fiksēti notikumi".   Raidījumu atbalsta:

Fotogrāfs Jonass, kurš vairs negrib fotografēt sejas, žurnāliste Gerda un Alma – meitene ar rētu. Viņi visi piedalās odisejā pa Eiropu – tas viss romānā „Alma – pasaules mala”. Grāmatas mēdz būt arī iemesls iepazīties, un tā ir šoreiz, kad iepazīstamies ar Baibu Zīli, romāna „Alma – pasaules mala” autori. Baibas izglītības kontā ir Rīgas Franču licejs un 1. ģimnāzija, filozofijas un tiesību zinātņu studijas universitātē, darbs Eiropas Centrālajā bankā. Mēs Baibu sazvanām Fuerteventurā – stipro vēju salā, kur viņa, kā pati saka, pārziemo.

„Ordesa ir kā pēcnāves vēstule, kuru Vilass uzrakstījis vecākiem,” arī tā ir teikts par spāņu rakstnieka un dzejnieka Manuela Vilasa romānu „Ordesa”. Saruna ar tulkotāju Edvīnu Raupu par grāmatu „Ordesa” aizved  ne tikai  domās par Spāniju, par nāvi, par atmiņām un vecākiem, bet arī domās par to, vai pazīt rakstnieku vaigā nāk par labu pašai grāmatai vai nē. Edvīns Raups tagad iecerējis aizbraukt uz Ordesas ieleju  Spānijā, bet tepat Latvijā fragmentus no romāna lasa Gundars Āboliņš. Un es jau zinu vēl kādu cilvēku, kurš pēc romāna izlasīšanas, nolēmis aizbraukt uz Ordesu… Manuela Vilasa romānu „Ordesa” izdevusi „Zvaigzne ABC”.   Raidījumu atbalsta:

Slēgtais šokolādes veikals un krodziņš, kurš aizvēries pandēmijas dēļ; zaļi papagaiļi un skats no „čurājošā puisīša” redzes viedokļa – arī tāda var būt Brisele, ja tajā dzīvo un strādā ilgu laiku, ja to sajūt un tajā ieklausās ārpus Eiroparlamenta gaiteņiem un tūristu ceļvežiem. „Briseles pastkartes” ir Ģirta Salmgrieža pirmā grāmata, viņš bijis žurnālists līdz 2007. gadam, bet kopš tā laika strādā Eiropas Parlamentā. Pasaule, kura aizvērās, bet tagad ir pusatvērta, fiksēta „Briseles pastkartēs”, tekstu papildina Edvarda Vārdauņa fotogrāfijas, izdevusi „Laika Grāmata”. Sarunu ar Ģirtu Salmgriezi klausies arī raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta

„Diriģents – tā ir tumša profesija. Pats viņš nespēlē, bet rada mūziku citos,” tā reiz teicis Maestro Mariss Jansons. Smalkā un aizrautīgā mūzikas žurnālistes Maijas Amoliņas vēstījumā apkopots Marisa Jansona intervijās teiktais un pašas Maijas emocionālais līdzpārdzīvojums koncertos daudzviet pasaulē. Tas ir stāsts par cilvēku mūzikā, kuram dots nosaukums, citējot pašu Marisu Jansonu,: „Es zinu, es nekad nebūšu iedomīgs!” Maijas Amoliņas grāmatu par Marisu Jansonu izdevis „Pētergailis”. Sarunu ar Maiju Amoliņu par grāmatu klausieties arī raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

„Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi. Pērkamās mīlas vēsture” ir pētnieces Keitas Listeres darbs par seksa strādniekiem dažādos laikos un sabiedrībās. Atmetot liekulīgus aizspriedumus, viņa radījusi informatīvu un ilustratīvu kultūrvēsturisku apskatu. Šo grāmatu „The Times” ierindojis sarakstā „21 labākā 2021. gada vēstures grāmata”. Esiet gatavi ceļojumam pa viduslaiku Londonas tumšajām ieliņām, pa Ņūorleānas saloniem un Parīzes bordeļiem, pa ietekmīgu valstsvīru guļamistabām. Esiet gatavi būt klāt senākajā stāstā par seksa darbu pasaules vēsturē – par prostitūtu Šamhatu un mežonīgo Enkidu. Keitas Listeres grāmatu no angļu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

„Briljanta roka” un „Kaukāza gūstekne” – pirmais, kas nāk prātā, minot aktiera Jurija Ņikuļina vārdu. Taču viņš bija ne tikai aktieris ar traģikomiķa talantu, bet arī izcils klauns un cirka direktors. Žurnāliste Ieva Požarska rekonstruē Jurija Ņikuļina dzīvesstāstu, balstoties uz viņa atmiņām un intervijām, kā arī tuvinieku un draugu teikto. Izrādās, Jurijam Ņikuļinam ir arī saistība ar Latviju, ar Valmieru. Ievas Požarskas grāmatu „Jurijs Ņikuļins” no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova, izdevusi izdevniecība „Helios”. Raidījumu atbalsta:

Žurnāls „Avots” – tā bija iespēja pirmoreiz lasīt Orvela „Dzīvnieku fermu” pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē bijušajā Latvijas PSR. Līdz šim neatļautā literatūra un publicistika žurnālā „Avots”, kurš iznāca no 1987. līdz 1992. gadam, sasniedza cilvēkus latviešu un krievu valodā. Kāpēc vispār varēja iznākt tāds žurnāls? Kāpēc tajā varēja sapulcēties jaunie un talantīgie? Ciktāl notika spēles ar robežu pārbaudīšanu attiecībās ar čeku, ceku un galveno literatūras pārvaldi? Ar šiem jautājumiem grāmatā „”Avota” laiks” sevi nodarbina bijušais žurnāla galvenais redaktors Aivars Kļavis. Grāmatu „”Avota” laiks” izdevusi „Zvaigzne ABC”. Par grāmatas tapšanu Aivars Kļavis stāsta arī raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Par dāņu rakstnieces Karenas Bliksenas „lielo piecinieku” mēdz dēvēt viņas grāmatas „ Septiņi romantiskie stāsti”, „No Āfrikas dziļumiem”, „Ziemas pasakas”, „Likteņa anekdotes” un „Pēdējie stāsti”. Tagad visi šie darbi lasāmi arī latviešu valodā, jo jau agrāk izdotajiem pievienojušies Pētera Jankava tulkotie „Pēdējie stāsti”. Un pēdējie stāsti, kā izrādās, nemaz nav pašas Karenas Bliksenas pēdējie darbi. Karenas Bliksenas „Pēdējos stāstus” izdevusi „Dienas Grāmata”, lasa Gundars Āboliņš, stāsta tulkotājs Pēteris Jankavs.   Raidījumu atbalsta:

Interese par  17. un 18. gadsimta itāļu operu Denisam Hanovam izvērtās raidījumos LR3 „Klasikā” vairāku gadu garumā, bet tagad 15 stāsti lasāmi grāmatā „Sarkanā samta stāsti”. Sapņi, skumjas, dusmas, atriebība un piedošana – arī caur šīm sajūtām iespējams izstāstīt cilvēces vēsturi. Eiropas kultūras vēsture un politiskās kolīzijas spoguļojas operas telpā – gan uz skatuves, gan zālē. Kultūrpētnieks, profesors Deniss Hanovs savos stāstos eleganti savieno ideju vēsturi, literatūru, vizuālās mākslas, socioloģiju un mūziku. Sarunas ar Denisu Hanovu un fragmenti no grāmatas „Sarkanā samta stāsti. Eiropas kultūras vēstures stāsti.” Izdevis apgāds „Zinātne”. Raidījumu atbalsta:

Vasaras ceļu, vasaras vakaru un rītu, vasaras nojaušamās mūzikas pilna ir Kārļa Kazāka grāmata „Sākums mūs atrod pats”. Mainot naktsmājas pret mūziku, Kārlis Kazāks ar saviem ceļabiedriem izbrauc Latviju un ceļo paši sevī, atklājot arvien jaunas lietas, uz gaišām koncertskatuvēm, kuras visticamāk neatklātos. Deviņi gadi un 10 braucieni ir grāmatā, bet vispār nu jau bijuši 11 braucieni, un dziesminiekam Kārlim Kazākam ap Ziemassvētku laiku atkal niez nagi ierakstīt sociālajos tīklos – „Kurš šovasar ir ar mieru mainīt naktsmājas pret mūziku?” Un tad jau var tapt jauni plāni, jauni maršruti un jauna mūzika. Kārļa Kazāka grāmatu „Sākums mūs atrod pats” izdevusi „Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta: